Rakstītprasmes apguve

Uzsākot skolas gaitas, bērni pazīst burtus un spēj tos izlasīt, tomēr rakstība tiem nereti sagādā grūtības. Lai rakstīšana bērnam nesagādātu grūtības, ir jābūt labi attīstītai: 

  • loģiskajai domāšanai (sapratnei, spriestspējai, u. c.),
  • dzirdei,
  • redzei,
  • skaņu izrunai,
  • motorikai (roku veiklībai).

Sīkās pirkstu muskulatūras attīstībai liela nozīme ir ne tikai bērna rakstītprasmes apguvē, bet arī valodas attīstībā, jo smadzenēs atrodas centri, kuri atbild par valodas uztveri, sapratni un lietošanu runā.  Jo vairāk tiek attīstīta pirkstu sīkā muskulatūra, jo vairāk attīstās runas un valodas centri.

Skolā ir sastopami gan rakstīšanas (disgrāfijas), gan lasīšanas (disleksijas) traucējumi. Tekstā aplūkosim rakstīšanas traucējumus.

Rakstītprasme ir māka rakstīt burtus, tos savienot vārdos, lai tālāk veidotu teikumus un tekstu. Pirms vārda rakstīšanas, bērnam skaņas ir jāsadzird, jāatceras tām atbilstošie burti un tie jāuzraksta pareizā secībā.

Rakstīšanas (disgrāfijas) traucējumus iedala apakšgrupās:

  • Bērns raksta tā, kā izrunā (artikulāri akustiskā disgrāfija). Piemēram, bērns “S” vietā izrunā “C” un raksta nevis suns, bet cunc.
  • Bērns jauc burtus, kas līdzīgi pēc izrunas (akustiskā disgrāfija). Piemēram, ja bērns jauc balsīgos un nebalsīgos lidzskanus “P” un “B”, tad vārds bite var tikt rakstīts kā pite.
  • Bērnam ir nepietiekami attīstīta redzes uztvere (optiskā disgrāfija). Skolēns rakstot aizstāj un kropļo burtus, jauc burtu, kas pēc izskata līdzīgi (n – u – m; T – L; p – b – d), un sastāv no vienadiem elementiem (m – n; F – E; P – R).
  • Vārda morfoloģiskās struktūras kropļojumi, priedēklu un piedēkļu aizstāsana, piemēra, kvadrāts – kradāts, traucēta prievārdu izprašana, piemēram, aiz galda – pie galda, nepareiza vārdu kārtība teikumos, izlaiž teikuma daļas vai locekļus (agramatiskā disgrāfija).
  • Uz valodas analīzes un sintēzes traucējumu pamata – vērojami burtu un zilbju izlaidumi, piemēram, diktāts – dikāts; zemene – zene, lieku burtu vai zilbju pierakstīšana, piemēram, roka – ruoka; puķe – pugeķe, burtu un zilbju pārstatīšana, piemēram, kartupelis – karputelis.

Rakstīšanas traucējumu novēršanai ir jāņem vērā traucējumu veids.

Artikulāri akustiskās disgrāfijas novēršanas laikā tiek strādāts pie pareizas skaņu izrunas apgūšanas un fonemātiskās dzirdes attīstīšanas.

Akustiskās disgrāfijas gadījumā nodarbībās strādā pie fonemātiskās dzirdes, skaņu analīzes un sintēzes iemaņu attīstības. Māca saklausīt īsos un garos patskaņus, balsīgos un nebalsīgos līdzskaņus.

Optiskās disgrāfijas gadījumā korekcijas laikā tiek trenēta redzes uztvere, īpaši pievēršot uzmanību burtiem, kas līdzīgi pēc rakstības un izskata.

Agramatiskās jeb disgramatiskās disgrāfijas gadījumā galvenais uzdevums, lai novērstu kļūdas,  ir bagātināt bērna vārdu krājumu valodā, mācot runāt gramatiski pareizi, lai teikumos vārdi būtu savstarpēji pareizi savietoti, trenēt teikumu veidošanu, veidot paplašinātus un saturiski savstarpēji saistāmus teikumus.

Valodas analīzes un sintēzes nepietiekama attīstības gadījumā, kad bērnam ir novirzes no normas visos valodas līmeņos, attīsta un pilnveido fonemātisko dzirdi, pareizu skaņu izrunu, vārdu analizēšanu, gramatiski pareizu teikumu veidošanu .

Rakstītprasmes attīstīšanai un veicināšanai izmanto dažādus uzdevumus.

Vingrinājumi teikuma veidošanai:

  • teikuma veidošana ar attēlu palīdzibu, ievērojot noteiktu vārdu daudzumu,
  • teikumu veidošana no dotiem vārdiem,
  • teikumu veidošana pēc shēmas,
  • teikumu rakstīšana, izmantojot dažus dotos vārdus,
  • teikumu “apaudzēšana” ar vārdiem. (Kaķis skrien. Mazs kaķis skrien. Mazs, pūkains kaķis skrien),
  • Spēle “Kas?., Kur?., Ko dara?., Ar ko?” (Anna pļavā lasa puķes ar Martu.).

Zilbju un vārdu veidošanas vingrinājumi:

  • izklauvēt vārdu pa zilbēm, nosaukt zilbju skaitu vārdā,
  • atrast patskaņus vārdā vai ievietot tos vārdos, noteikt burtu atrašanās vietu vārdā (sākumā, vidū, beigās),
  • noteikt trūkstošo zilbi vārdā,
  • izveidot vārdu no zilbēm,
  • atrast vārdus teikumā ar noteiktu zilbju skaitu,
  • izdomāt vārdus ar attiecīgo zilbi,
  • darbs ar saliekamo ābeci.

Skaņu izrunas vingrinājumi un uzdevumi:

  • Artikulācijas vingrinājumi skaņu izrunas veicināšanai:
  • „Taurīte”. Lūpas izstiept uz priekšu (kā pie skaņas „ū”), noturēt, kamēr pieaugušais skaita līdz 5.
  • „Baranka”. Lūpas noapaļo uz priekšu (kā pie skaņas „o”).
  • Plati atvērt muti (kā pie skaņas „ā”), mainīt lūpu stāvokļus: lūpas smaidā → izstieptas uz priekšu → noapaļotas → viegli sakļautas.
  • „Apmīļo lūpiņas”. Apņem apakšlūpu ar augšlūpu. Apņem augšlūpu ar apakšlūpu.
  • „Sprādziens”. Lūpas stingri sakļautas un spēcīgi, strauji tās atslābināt (atdarina „sprādzienu”). Nebalsīgā skaņa: P-P-P. Balsīgā skaņa: B-B-B.
  • skaņu izrunas trenēšana zilbēs, vārdos un vārdu savienojumos,
  • noteikt skaņas atrašanās vietu vārdos,
  • ievietot vārdā izlaisto burtu.

Noderīgas saites, kur var atrast interesantus un noderīgus padomus:

Korekcijas darbu ir nepieciešams uzsākt pēc iespējas ātrāk, kad jau ir manāmas pirmās rakstīšanas traucējuma pazīmes. Ja tās netiek laicīgi novērotas, bērnam var attīstīties mācīšanās traucējumi. Tie veido nepietiekamu, nesekmīgu mācību apguvi un veicina virkni psiholoģisku traucējumu attīstību.

Priekšnoteikumi, lai korekcijas darbs būtu veiksmīgs, ir apzināties traucējumu esamība; izveidot vienotu plānu, pēc kura darbojas gan skolā logopēds, gan vecāki ģimenē; un korekcijas nodarbību regularitāte. Iztrūkstot kādam no šiem veiksmīgās korekcijas priekšnoteikumiem, rezultāti var būt nepilnīgi.

Izmantotā literatūra:

  1. Klimone S. (2007). Rakstības traucejumu klasifikācija un korekcija 2. un 3.klases skolēniem vispārizglītojošā skolā. S. Laizānes (Red.) grāmatā Inovācijas skolotāja logopēda darbībā. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola.
  2. Miltiņa, I. (2008). Skolotāja logopēda darba mape. Rīga: RaKa.
  3. Skaista, U., & Bārda, E. (2011). Valodas (runas un rakstu) attīstības veicināšana bērniem vecumā no 5 līdz 8 gadiem. Pieejams http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/valattveic_5_8.pdf
  4. Tūbele, S., & Lūse, J. (2004). Ja skolēns raksta nepareizi. Rīga: RaKa.
  5. Paegle Dz., Villerušs V. (1997) Glītrakstīšana: metodiskie ieteikumi sākumskolas skolotājiem. Rīga:Zvaigzne ABC

 

Lāsma Aina Segliņa
Liepājas Universitātes
Studiju programmas “Logopēdija” 3. kursa studente

Konsultants: Elvita Vizule, Liepājas Katoļu pamatskolas logopēde

Atbildēt